Un, tikai dailes mirkļus krājot, no visa mantojums mums tiek...

     Tēvs daudz strādāja, jo uzskatīja, ka bērniem jāmācās un jāiet skolā, lai iegūtu vieglāku dzīvi. Tāpat no tēva bērni mācījās atbildību un to, ka ikviens darbs jāizdara kārtīgi un līdz galam.
    Artūrs pēc Vestienas draudzes skolas beigšanas 1921.gada rudenī devās mācīties uz Rīgu un iestājās 2.ģimnāzijā. Vakaros kopā ar draugiem devās uz teātri. Tā kā naudas bija maz, mēģināja iespraukties kopā ar starpbrīdī iznākušajiem smēķētājiem kaut uz izrādes 2.cēlienu. Zēniem iepatikās Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris.
    Paši savā īrētajā istabā puiši iestudēja izrādi, ko spēlēja Vestienas lauksaimniecības biedrības namā Ziemassvētkos, tāpat skolas brīvlaikā kopā ar draugiem piedalījās brīvdabas izrādē „Pūt vējiņi” Vestienā. Aktierim tolaik bija tikai 16 gadu.
    Pēc vidusskolas 1924.gadā Artūrs Filipsons iestājas Dailes teātra jauno aktieru sagatavošanas kursos, paralēli tam ir iestājies arī universitātes Tautsaimniecības fakultātē, kuru tomēr nepabeidz. Tā kā dzīvošanai ir nepieciešama nauda, jo tēvs ne vienmēr varēja pabalstīt ar līdzekļiem, tad topošais aktieris pusotru gadu nostrādāja pa naktīm Psihiatriskajā slimnīcā par sanitāru, ko bija iespējams apvienot ar mācībām.
    Pirmoreiz uz Dailes teātra skatuves A.Filipsons spēlē izrādē „Ligatūra” 1925.gada rudenī. Loma gan ir bez teksta, bet tā ir iespēja parādīt iemācīto uz lielās skatuves. Turpmākajos 25 gados aktieris spēlējis 195 lugās, lomu ir vēl vairāk, jo vairākās no tām spēlē ne tikai vienu lomu. Pirmajos gados teātrī milzīga slodze, neziņa par nākotni katras sezonas beigās, arī algas ne vienmēr tika regulāri izmaksātas, kā līgumā minēts.
    1927.gadā Artūrs Filipsons beidz aktieru kursus un 21 gada vecumā ir apguvis sev vēlamo profesiju. Viņš bija cilvēks ar lielu vēlmi strādāt un ļoti labu atmiņu. Kritiķi visu skatuves mūžu slavēja aktieri par tā iejušanos tēlā un daudzpusību.
    1932.gadā Artūrs Filipsons apprecas ar dzejnieci Rūtu Skujiņu, bet vēlāk izšķiras un 1930.gadu vidū apprecas otrreiz ar filoloģi Ritu Filipsoni (dz.Griene), kura viņam dāvājusi dēlu, arī aktieri Jāni Filipsonu.
    Aktierim patika sēņot, klaiņot pa mežiem, tomēr vislielākā laime bija atrasties uz skatuves. Vienkāršs, draudzīgs un izpalīdzīgs, tādu viņu atcerējās kolēģi un draugi.
    Sākumā galvenās lomas A.Filipsonam bija bērnu izrādēs, bet pēc vairākām sezonām tika dota iespēja būt galvenajās lomās arī pieaugušo izrādēs. Spēlējis Raiņa lugās „Jāzeps un viņa brāļi”, „Uguns un nakts”, „Indulis un Ārija”, A.Brigaderes lugā „Princese Gundega un karalis Brusubārda”, Janševska „Dzimtenē”, Šillera, Šekspīra u.c. izrādēs. Tāpat aktierim ir 2 kinolomas - „Mājup ar uzvaru” (1947) un filmā „Rainis”(1949).
    1945.gadā kā vienam no pirmajiem uz latviešu teātra skatuves A.Filipsonam piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet 1947.gadā par lomu Raiņa lugā „Uguns un nakts” aktieris saņēma PSRS Valsts prēmiju un par izciliem sasniegumiem teātra mākslā tika apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni. Ārpus teātra iesaistījās sabiedriskajā dzīvē un 1947.gadā tika ievēlēts Rīgas pilsētas deputātu padomē.
    Diemžēl 44 gadu vecumā aktiera mūžs apraujas un viņš mirst no sirds vājuma 1950.gada 27.oktobrī. Apglabāts Rīgas Raiņa kapos.